25.11.2020

Gads Portugālē kā atskaites punkts

Dzestrā rudens rītā atveras dzeltena kuģu konteinera durvis, un tur galvu pabāž tēlnieks Kristaps Andersons. Smaidot viņš aicina nākt iekšā un iepazīstina ar savu jaunāko projektu, kas pilda arī mitekļa funkcijas. Gar tējkannu šiverējas viņa draudzene Elza, un asti luncina suns Vinnijs, kurš zobos atnes tenisa bumbiņu. Kristaps šobrīd Latvijas Mākslas akadēmijā pasniedz kompozīciju un veidošanu topošajiem māksliniekiem, bet pie rīta kafijas silda ne tikai omulīgi rūcošā malkas krāsniņa, bet arī atmiņas par saulainām zemēm, kur aizvadīti daudzi mēneši Erasmus+ projektu ietvaros.

Eksistenciālista eksperimenti

Kristaps uzreiz atklāj, ka ir eksistenciālisma piekritējs un savā prātā mēdz pārcilāt domas, kā viņam šajā pasaulē pastāvēt, tādēļ labprāt arī dodas tuvākos un tālākos ceļojumos un sākotnēji Erasmus+ projektus uzlūkoja kā lielisku iespēju apskatīt pasauli. Arī viņa pašreizējais mājoklis, konteiners, ir ceļojis pa pasauli, tikai interesanti, ka nav zināms, kur tas bijis un kas tajā pārvadāts.

Līdz pat vidusskolas beigām Kristaps pat nebija iedomājies, ka varētu kļūt par tēlnieku. Jau kopš bērnības viņam patīk darboties ar koku, un viņa skolotājs, vecmeistars-kokgriezējs Igurds Baņķis, pamanīja, ka Kristapam piemīt laba telpiskā izjūta, un ieteica šādu profesiju: "Par iespēju studēt akadēmijā dabūju diezgan ilgi pacīnīties, mani uzņēma tikai ar trešo reizi."

Pati pirmā Erasmus+ pieredze bija pirmajā kursā, kad Kristaps pieteicās mūžizglītības programmā un desmit dienas pavadīja Grieķijā: "Man kā jaunietim tā bija izcila iespēja redzēt pasauli. Mūs labi baroja, satiku veselu baru jauniešu no citām valstīm, bet foršākā daļa – lielāko daļu laika pavadījām mazā kalnu ciematiņā, kur valdīja romantiska noslēgtība no sabiedrības." Nākamais brauciens bija līdzīgs projekts Neapolē, Itālijā, kur organizatori pieļāvuši daudz kļūdu, piemēram, visas desmit dienas nācies lielākoties ēst tikai makaronus un maizi, bet Kristaps par šo pieredzi tikai pasmejas un stāsta, ka pilsētā vulkāna (Vezuva) pakājē esot labi pavadījis laiku.

Aptetovēti studiju biedri

Kristaps juta vēlmi aizbraukt kaut kur tālāk un alkas pēc lielāka kontrasta nolēma remdēt Portugālē. "Pirms pieciem gadiem neko daudz par šo valsti nezināju, un kartē tas bija tālākais Eiropas stūrītis. Studiju biedram bija pozitīva pieredze, un jau pirmajā vakarā tur jutos kā mājās. Portugāļi savā ziņā līdzinās latviešiem, vienīgā atšķirība – viņi ir daudz "čilīgāki", jo dzīvo pie okeāna, visu dara lēnāk un nekur nesteidzas," viņš atminas savus novērojumus.

Tas gan nebija teorijas pārpildīts Erasmus+, jo Kristaps turp devās praksē un vietējās mākslas universitātes tēlniecības fakultātē strādāja kā laborants. Galvenais uzdevums bija palīdzēt citiem studentiem tehniskos jautājumos: "Vienā brīdī attapos milzīgā angārā ar 50 studentiem no dažādiem kursiem, viens kaut ko metina, cits kaļ koku, tā es tur stāvēju un domāju – man tagad jāiet ar viņiem pļāpāt, turklāt angliski! Jābūt ļoti atvērtam cilvēkam, lai uzsāktu komunikāciju, tas bija labs izaicinājums."

Sākot studijas akadēmijā, Kristapam bija parādījusies interese par tetovēšanu, tādēļ daļu pirmās Erasmus+ stipendijas viņš iztērēja, lai papildinātu tetovēšanas ekipējumu, un visas "uzpariktes" ņēma līdzi uz Portugāli. "Daļēji tā bija laba iespēja studentam tikt pie papildu naudas, bet es gribēju arī to hepeninga un eksperimenta sajūtu, tā es iepazinos ar jauniem cilvēkiem. Tetovēju visu – putniņus un zariņus meitenēm, bet bija arī laikmetīgā māksla uz ķermeņa. Kādam portugālim uztaisīju taisnu līniju visa ķermeņa garumā no mazā pirkstiņa līdz pat pēdām. Mani tetovējumi šobrīd ir Brazīlijā, Itālijā, Portugālē un citur Eiropā, bija forši – sēdēju studentu mājā un tetovēju." Kopumā Erasmus+ projektu laikā satiktos cilvēkus viņš raksturo kā ļoti atvērtus un smaidīgus, no Portugāles laikiem viņam ir arī pāris draugu.

Busiņā ar suni uz Portugāli

Arī otrās Erasmus+ prakses laiku Kristaps izvēlējās pavadīt Portugālē, tomēr šoreiz lidojuma biļetes vietā iegādājās vecu "Volkswagen" busiņu, pats to saķīlēja un kopā ar suņuku Vinniju devās ceļā. "Busiņā arī visu pusgadu dzīvoju! Tas bija kas fantastisks – no rīta pamodos, uztaisīju tēju un brokastis, uzkāpu uz busiņa jumta un vēroju, kā pārdesmit metrus tālāk džeki viļņos sērfo."

Visvairāk Kristapam patīk vienkārši un dabīgi materiāli: "Koks ir mana otrā valoda, bet strādāju arī ar akmeni, daudz esmu darbojies ar Latvijas granītu. Ikonisks materiāls tēlniekiem noteikti ir marmors, tādēļ Portugālē meklēju ar šo materiālu strādājošu tēlnieku. Tomēr jāatzīstas, ka ļoti svarīga bija atrašanās vieta – meklēju visapkārt Ericeiras pilsētiņai, jo tā ir Eiropas sērfotāju meka. Un atradu! Divu kilometru attālumā no okeāna dzīvo Moisé, viņa vārds izklausās gandrīz kā Mozus. Tā bija lieliska pieredze – gan pastrādāt ar marmoru un citiem iežakmeņiem, gan redzēt, kā strādā rūdīts tēlnieks, kā viņš vada savu darbnīcu. Savā ziņā viņa apkārtējā vide arī mani iedvesmoja pārcelties uz dzīvi konteinerā," viņš norāda.

Turklāt Kristapu pārsteidza, ka Portugālē mākslinieki veido komūnu un savā starpā ir ārkārtīgi draudzīgi: "Latvijā katrs mākslas tirgū grib būt individuāls un taisīt pats savu karalisti, neviens negrib apvienoties futbola komandā. Kad Portugālē aizej uz izstādes atklāšanu, visi ir kā viena liela ģimene!"

Trekns laika atskaites punkts

Pēdējais brauciens bija tepat uz Viļņu, bet nu jau kā pasniedzējam: "Ir svarīgi turpināt mācīties. Tikai aizbraucot kaut kur prom, izkristalizējas lietas, ko vajag mainīt. Katram gan pašam jāskatās, cik viņam svarīga ir pašattīstība, jo ir cilvēki, kuri visu mūžu nodzīvo vienā pilsētā un tur ļoti ērti jūtas, bet, ja parādās tāda iespēja, es ieteiktu izmantot Erasmus+ sniegtās iespējas un braukt. Pat ja tā būs slikta pieredze un tu neiegūsi cerēto, tas ir trekns laika atskaites punkts. Parasti cilvēka dzīves līkne ir diezgan taisna – piedzimsti, sāc iet skolā, apprecies – un tad viss beidzas ar bērēm. Bet es varu teikt – man pa vidu vēl bija Portugāle!"

Latvijas dabas vērtības viņš izmanto arī savos darbos, piemēram, jau ceturto gadu Kristaps veido balvas, ko pasniedz par izcilu ieguldījumu kultūrā. Tās top no simtgadīgas lapegles, un viņš paskaidro, ka balva simbolizē personības veidolu – tādas, kas vēlas kaut ko darīt, izlauzties ārā un pilnveidoties.

Katrs brauciens bija sava veida izaicinājums, kas sagādāja dažādus stresa brīžus, tomēr piespieda saglabāt mieru un risināt problēmas, viņš skaidro. "Kad esi pāris tūkstošu kilometru attālumā no savām mājām, galva sāk strādāt citādi. Pirmās naktis busiņā vispār bija kosmoss – līdz tam visu dzīvi esi gulējis mājās, mīkstā matracī, bet te pēkšņi bleķa kaste, kur dzirdi lietus lāses un garām braucošās mašīnas. Tā bija ļoti interesanta pieredze." Vēl viens fantastisks ieguvums bija iespēja aplūkot slavenus mākslas darbus: "Dzīvē redzēt Rembranta darbus ir pasakaini! Nav iespējams vārdiem izstāstīt, kā viņš saķepinājis kopā triepienus. Paskatoties uz uzgleznotu roku, šķiet, ka āda virmo kā dzīva! Arī šādas pieredzes dēļ ir vērts ceļot."